Kaut kad, pirms vairākiem gadiem darbā, naktsmaiņā izdomāju, ka gribu braukt ar riteni. Nu neko, darot monotonu darbu, ne tik to vien izdomāsi. Pagāja dienas, nedēļas šī doma nepameta mani, drīzāk sildija un lika justies motivējoši. Sāku galvā un uz papīra zīmēt maršrutus pa kuriem braukšu vasarā. Sakrāju naudu un nopirku riteni. Superior 26 collas, kalninieks. Braucu uz darbu un atpakaļ, bija, aptuveni 20km vienā virzienā. No sākuma bija grūti, bet pēc laika jau to darīju diezgan regulāri- ziemā ,vasarā. Pagāja pirmā sezona, tā arī neizbraucu nevienu no izdomātajiem maršrutiem. Nākošajā sezonā biju nospraudis mērķi - aizbraukt līdz Kuldīgai no Jūrmalas. Domāts darīts. Pec tā, tas viss vairāk vai mazāk aprobežojās ar vidējiem un maziem braucienem pa apkārtni un uz darbu, atpakaļ. Tiekam līdz nesenai pagātnei, kur es esmu ticis? Nekur, sežu mājās nemotivēts, saresnējis, nedaudz depresīvs un domāju, kas notika, kapēc pārstāju braukt. Tas taču bija tik labi, daudz pozitīvu emociju, veselība un fiziskā forma gāja uz augšu, krāju kilometrus un lepojos ar sevi, galva arī bija skaidrāka un skats uz dzīvi pozitīvāks.
Tad nu lūk esmu nācis klajā ar jaunu domu, kas silda un liek justies motivētam kaut ko darīt. Iespēju robežās izbraukāt Latvijas novadus, pagastus. Tie ir daudz, tādēļ kur braukt vienmēr varēs izdomāt. Vajag tikai gribasspēku uzkāpt uz riteņa.
 |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru